Lētas dabasgāzes laikmets Rīgas siltumapgādē ir noslēdzies, atklājot sistēmas strukturālos riskus un jaunas izvēles. Ģeopolitiskie riski, augstās energoresursu cenas ir paātrinājušas pāreju uz daudzveidīgāku siltumapgādes modeli, kur lielāka loma ir infrastruktūras modernizācijai, atjaunojamajiem resursiem un atlikumsiltumam, vienlaikus saglabājot fokusu uz cenu stabilitāti un enerģētisko drošību.
2025. gads Rīgas siltumapgādē bija sekmīgs stabilizācijas un sagatavošanās posms. Galvenais uzsvars tika likts uz infrastruktūras modernizāciju- siltumtīklu pārbūvi un paplašināšanu, kas ļāva uzlabot sistēmas drošību un efektivitāti, vienlaikus turpinot centralizētās siltumapgādes teritorijas izaugsmi Rīgā un Pierīgā. Centralizēto siltumapgādi arvien biežāk izvēlējās ne tikai jaunais dzīvojamais fonds, bet arī komercsektors, apliecinot tās konkurētspēju dažādos pilsētvides segmentos.
Vienlaikus 2025. gads iezīmēja pāreju uz elastīgāku siltuma ražošanas modeli. Darbā tika nodots Latvijā pirmais 49 MW elektrodu ūdenssildāmais katls, paplašinot iespējas siltuma ražošanu pielāgot elektroenerģijas tirgus situācijai, turpinājās darbs pie atlikumsiltuma un notekūdeņu siltuma izmantošanas risinājumu izvērtēšanas. Šie soļi raksturo gadu kā mērķtiecīgu pamatu likšanu sistēmai, kas tuvākajos gados kļūs daudzveidīgāka, elastīgāka un mazāk atkarīga no viena energoresursa.
Šodien galvenais izaicinājums ir augstās un neprognozējamās dabasgāzes izmaksas. Dabasgāze Rīgas centralizētajā siltumapgādē veido aptuveni 60 % no izmantotā energoresursa, tāpēc tās cenu līmenis tieši ietekmē tarifu. Pagājušajā gadā augstās dabasgāzes cenas un ar tām saistītās izmaksas radīja būtisku spiedienu uz siltumenerģijas cenu, kas attiecīgi pieauga līdz pašreizējiem 83,05 EUR/MWh.
Dabasgāzes faktiskās izmaksas siltumapgādē ir būtiski augstākas par tās cenu biržā. Papildus iepirkuma cenai jāņem vērā pārvades un sadales izmaksas – aptuveni 8–9 EUR/MWh, kā arī CO₂ emisiju kvotas. Saražojot 1 MWh siltumenerģijas, atmosfērā nonāk aptuveni 0,2 t CO₂, kas pie kvotu cenas 80–85 EUR/t nozīmē vēl papildus 16–17 EUR/MWh. Rezultātā dabasgāzes izmaksas siltumapgādē pieaug gandrīz divkārt salīdzinājumā ar tās cenu biržā, un šī ietekme laika gaitā tikai pastiprinās.
Vai atlikumsiltums no datu centriem un industriālajiem procesiem var kļūt par risinājumu dabasgāzes dominancei siltumapgādē? Kā drošas, nepārtrauktas siltumapgādes pamats - nē, bet ilgtermiņā kā sistēmas papildinājums - noteikti. Atlikumsiltums ir siltums, kas rodas rūpniecībā vai pakalpojumu ēkās, piemēram, datu centros, un bez pieslēguma centralizētajai sistēmai tiktu izkliedēts vidē. Šis siltums parasti ir zemas temperatūras (ap 20–30 °C), tāpēc to nevar tieši izmantot siltumtīklā – temperatūra jāpaaugstina ar lieljaudas siltumsūkņiem. Šādu risinājumu ieviešana prasa ievērojamas investīcijas – aptuveni 1 miljonu eiro uz 1 MW jaudas.
AS “RĪGAS SILTUMS” jau izmanto atlikumsiltumu savās tehnoloģijās, atgūstot siltumu no dūmgāzēm un kondensāta, paaugstinot katlu māju efektivitāti. Vienlaikus pieaug interese no datu centru attīstītājiem, uzsākta atlikumsiltuma pilotprojekta īstenošana un notiek siltuma atgūšanas modelēšana no notekūdeņiem projektā “ENABLE DHC”. Tajā pašā laikā jāatzīst – nepieciešamais investīciju apjoms nozīmē, ka tie ir ilgtermiņa risinājumi, kas tuvākajos gados nespēs aizstāt būtisku dabasgāzes apjomu, tomēr ilgākā perspektīvā var nodrošināt līdz pat 10 % no Rīgas siltumapgādes.
Būtisks risinājums ir straujāka atjaunojamo jaudu attīstība siltumapgādē. Rīgā joprojām ir potenciāls vairākiem biomasas (šķeldas) projektiem abos Daugavas krastos. Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kas neizmanto atkritumu reģenerācijas potenciālu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanā. Sistēmas elastību palielina ātras darbības elektrodu ūdenssildāmo katlu attīstība. Šādu resursu un jaudu kombinācija nodrošinātu pakāpenisku dabasgāzes lomas mazināšanu.
Citu Eiropas pilsētu pieredze atspoguļo šādu diversificētu sistēmu priekšrocības gan cenu, gan drošības ziņā. Vērtējot ilgākā periodā redzams, ka pilsētās, kur dabasgāzes jaudas tiek uzturētas galvenokārt pīķa slodzēm un veido tikai 10–15 % no gada patēriņa, siltumenerģijas izmaksas iedzīvotājiem ir būtiski stabilākas. Par to liecina arī pēdējo nedēļu notikumi tuvajos austrumos, kas veicināja dabas gāzes cenu svārstības TTF biržā no 30 līdz pat 60 EUR par MWh. 2022./2023. gada energoresursu cenu krīze diversificētās sistēmās atstāja daudzkārt mazāku ietekmi. Turklāt Ukrainas pieredze ir parādījusi – decentralizēti siltumavoti, dažādi kurināmie un jaudu sadalījums būtiski palielina sistēmas noturību krīzes un apdraudējuma apstākļos.
Kāpēc šāda sistēma Rīgā nav izveidota agrāk? Rīgas siltumapgādes īpatnība ilgstoši bija ļoti lielā dabasgāzes loma, kas līdz pat 2021. gadam nodrošināja relatīvi lētu siltumenerģiju. Dabasgāze tika pilnībā iepirkta no Krievijas, ar zemām piegādes izmaksām un tai laikā - simboliskām CO₂ kvotu maksām, vairākas reizes zemākām nekā šodien. Gadiem noturētais “zemākais tarifs Baltijā” faktiski mazināja motivāciju ieguldīt alternatīvās jaudās un ēku energoefektivitātē.
Tomēr situācija nav pesimistiska. Kopš 2018. gada atjaunojamo resursu attīstība siltumapgādē ir būtiski paātrinājusies – jaunas katlu mājas izbūvējuši gan AS “RĪGAS SILTUMS”, gan privātie investori. Darbā jau ir pirmais 49 MW elektrodu ūdenssildāmais katls, un ir skaidrs, ka elektroenerģijas loma siltumapgādē pieaugs. Paralēli ir izstrādāti divi atkritumu reģenerācijas rūpnīcu projekti, no kuriem vismaz viens, iespējams, tuvāko piecu gadu laikā varētu kļūt par sistēmas daļu.
Attīstības ceļam ir skaidra perspektīva un liels potenciāls. Dažu gadu laikā Rīgā atkal var būt viens no zemākajiem siltumenerģijas tarifiem Baltijā, jo siltumapgādes sistēma, kas jau šobrīd ir plaša, modernizēta un konkurētspējīga, iegūs daudz noturīgāku un daudzveidīgāku energoresursu pamatu.